Ieskats Montesori pedagoģijā

Montesori pedagoģija ir viens no reformpedagoģijas virzieniem, kas koncentrējas uz bērnu un kas ņem vērā bērna vajadzības. Pirmā bērnu māja, kurā tika piekopta šodien zināmā Montesori pedagoģija, tika nodibināta 1907. gadā, Romā Marijas Montesori vadībā. Vēl šodien Montesori kundzes izstrādātā pedagoģijas sistēma tiek saukta Montesori vārdā. Šī pedagoģija tiek pielietota dažādu līmeņu skolās, sākot ar bērnudārziem un beidzot ar skolām teju visās pasaules valstīs. Tā tiek pielietota jau vairākus gadu desmitus un caur praksi ir atzīta par efektīvu metodi bērnu audzināšanā.

Montesori pedagoģijas pamatā ir sekojoši principi:

  • bērns tiek uztverts kā pilnvērtīgs cilvēks un personība;
  • tiek attīstītas bērna vajadzības, dodot tam telpu brīvai izvēlei un ļaujot tam patstāvīgi domāt un darboties;
  • bērnam tiek dota iespēja sekot līdzi savām mācīšanās spējām, jo, kā zināms,
  • bērni nevēlas mācīties kaut ko, bet gan noteiktas prasmes noteiktā laikā;
  • bērniem tiek mācīts, kā pārvarēt grūtības, nevis izvairīties no tām.

Jāsaka, ka brīva darbošanās ir Montesori pedagoģijas pamatu pamats. Šīs pedagoģijas ietvaros bērni paši izvēlas to, ar ko konkrētā brīdī nodarboties. Bērniem vienmēr ir pieejami Montesori materiāli, bet skolotājs, novērojot bērnus, palīdz tiem izvēlēties, ar kuru no pieejamajiem materiāliem tiem darboties. Pēc tam bērni paši izvēlas darbošanās ritmu un laiku, kā arī to, vai tie vēlas darboties vienatnē vai kopā ar citiem bērniem. Iespējams, bērni tajā brīdī nemaz nevēlas mācīties, bet gan, piemēram, rotaļāties, un tas viņiem netiek aizliegts. Paradoksāli, bet tieši brīvā izvēle ir tas, kas bērnos rada disciplīnu, jo tā nāk no pašiem bērniem, nevis no skolotāja kā noteikums.

Montesori skolotājs tiek pozicionējams kā palīgs patstāvīgas personības attīstībā. Kad tas ir nepieciešams, skolotājs dod padomu un palīdz bērnam, bet ļauj veikt uzdevumu pašam. Skolotājs strādā ar bērnu pacietīgi, skaidro materiālu pielietojumu, kā arī atbalsta bērnu, ja tam ir nepieciešama skolotāja palīdzība. Tāpat skolotājs veido arī bērna attieksmi pret materiālu un apkārtējo vidi.

Montesori materiāli tiek iedalīti piecās grupās:

  • praktiskās dzīves materiāls (piemēram, kurpju auklu siešana, smilšu sijāšana un ūdens liešana, kas palīdz bērnam koordinēt, pilnveidot un harmonizēt kustības, kā arī veidojot bērnu par pašapzinīgu un patstāvīgu būtni);
  • sajūtu materiāls (piemēram, trokšņu cilindri, kas trenē dzirdi, vai taustes tāfelītes, kas trenē tausti, attīsta sajūtas un garu);
  • matemātikas materiāls (sniedz priekšstatu par skaitļiem, daudzumu, formām un mēriem, tādējādi sniedzot zināšanas aritmētikā un ģeometrijā);
  • valodas materiāls (māca burtus un to skaņu, paplašina vārdu krājumu, māca skaidri izteikties, attīsta rokas veiklību un kustību koordināciju, kā arī darbu ar zīmuli un papīru)
  • kosmiskās audzināšanas materiāls (ietver ģeogrāfiju, bioloģiju, fiziku un vēsturi, mācot pamatlietas, ar kurām bērnam nākas saskarties kā materiālajā, tā sociālajā vidē).